Just

2 10 2013

Viņa ir likusi sākt man atkal just. Nevaru saprast – tā ir dāvana vai sodība?
Šonakt ir skaidrs debesu jums. Žēl. Lietus noslēpj asaras.





„The Tall Ships Races 2013”

23 07 2013

Šodien ir mana pirmā oficiālā atvaļinājuma diena. Ko esmu paspējis sadarīt? Īsti neko dižu, tikai nopirkt jaunas kedas ar kurām esmu noberzis kājas jēlas, kā arī neatbildēt uz televīziju un nezināmu numuru telefonu zvaniem. Šodien Ventas promenādi rotā seni un ne tik seni buru kuģi, tāpēc nolēmu pirms dusas doties un iemūžināt tos, lai varētu padalīties ar tiem, kuri netiek nedz uz Ventspili, nedz Rīgu.

Bet ar bildēm no pirmās neoficiālās atvaļinājuma dienas padalīšos vēlāk, kad saņemšos šo mironīti no, kura jums pašlaik rakstu, pamocīt vairāk. Rīt gaidāma laba diena – jāsatiek divas jaukas jaunkundzes un jātēlo tām gids. (:





Papardes zieds Kurzemē

28 06 2013

Ak, trakais paparžu ziedu meklēšanas laiks!

Laiks, kad māla krūkas aumaļām pielīst ar veco, labo mūsu pašu senču iecienīto miestiņu…
Laiks, kad piepildās ne tikai tikai krūkas ar alu, bet arī dažu labu puišu mērs, kad tie uzzina, ka kāds ir atradis papardes ziedu ar viņu draudzenēm! 😀





Pirmās nedēļas android pasaulē

16 06 2013

Sveiki!

Sākšu ar to, ka esmu praktisks cilvēks – neko lieki nepērku, lietoju visas lietas līdz parasti tās nolietojas un reti ko izmetu. Tas man laikam ir iedzimts vai arī iespiedies dziļi zemapziņā no vectēva loriņu laikiem.
Jau pāris nedēļas vai pat jau mēnesi manā īpašumā ir nonācis jauns viedtālrunis. Mans pirmais viedtālrunis. Esmu zaudējis tehnoloģisko nevainību un pārgājis uz android operētājsistēmu.
Esmu bijis zvērināts Nokia telefonu lietotājs, visā mūžā to man nav bijuši daudz – tikai četri. Iespējams, ka būtu tikai trīs, ja vien jaunības trakumā, ballītē nebūtu vienu pazaudējis. Man joprojām sažņaudzas sirds to atceroties! Tik daudz meiteņu numuri gaisā izplēnēja. Eh!
Šajā bloga ierakstā centīšos izvērtēt šī androida plusus un mīnusus ar kādiem esmu paspējis saskarties.

Kā jau teicu – esmu praktisks cilvēks, tāpēc manas prasības mobilo telefonu jautājumā ir noteiktas, bet arī ne pārāk augstas. Manam telefonam ir jābūt piekļuvei internetam, lai varētu pārbaudīt e-pastu, arī kamerai ir sava nozīme, jo tā kā esmu saistīts ar video pasauli man patīk reizēm dokumentēt notikumus, kā arī telefonam vajadzētu būt daudzmaz ūdensizturīgam un triecienizturīgam, jo esmu aktīvs cilvēks – mēdzu skriet, lēkt un retāk kaut kur zālājā mētāties piedzēries.
Bet nu gan ķersimies vērsim pie ragiem!

Pašlaik rokās turu Sony Xperia Go (ST27i) ar android operētājsistēmas 2.3.7 versiju. Pirmā patīkamā lieta, kas mani pārsteidza bija Xperia oriģinālā tastatūra, kas pagaidām diezgan labi apmierina manas vēlmes. Telefons ērti ieguļ plaukstā, viegls, ir ar patīkami matētu aizmugurējo korpusu, kas krasi samazina izslīdēšanas iespēju, ja salīdzina ar iepriekšējo telefonu Nokia 5310 XpressMusic .
Protams, ir grūti salīdzināt S40 ar android 2.3.7, kas dod lielākas iespējas darboties ar sistēmu. Tas viennozīmīgi ir liels pluss šim telefonam.
Par kameras pikseļiem neko sliktu neteikšu, jo es apzinos, ko es pirku. Ir apmierinoši.
Arī mūzikas atskaņotājs savas funkcijas veic apmierinoši. Pagaidām neesmu saskāries ar problēmām.
Baterijas uzlāde notiek ļoti ātri.

Telefona specifikācijā apgalvots, ka šis tālrunis spējot izturēt 30 minūtes vismaz metra ūdens dziļumā. Tiesa, tik krāšņi vēl nav sanācis pārbaudīt šo patiesumu, bet sulu esmu paspējis uzliet un telefons funkcionē kā iepriekš. Tas nozīmē, ka telefons veiksmīgi ir izturējis ugunskristības. Telefonu droši var izmantot gan neveikli un aktīvi cilvēki. Šī funkcija ļoti varētu patikt arī pastāvīgiem onanētājiem – pēc darbiņa varēs ar mierīgu sirdi nomazgāt telefonu.
Bet, protams, katram telefonam ir arī savi mīnusi. Pirmais, laikam ir tas, ka šim konkrētajam modelim ir iebūvētā baterija, kas telefona uzkāršanās gadījumā ir mīnuss. Noteikti teiksiet, ka tas nav mīnuss, jo tādā gadījumā atliktu tikai telefonu izslēgt. Bet tas diemžēl nebūs tik vienkārši, jo šo otrdien saskāros ar šī telefona jaunāko mīnusu. Proti, sēdēju studijā un strādāju, telefons gulēja uz galda, vēlējos to paņemt rokās, lai pārbaudītu vai nav kāda jauna ziņa, jo strādājot parasti izslēdzu skaļumu, bet telefons nebija iedarbināms nospiežot ne „home”, ne „power”, ne „volume” pogas. Pirmā doma bija, ka varbūt telefonam displejs ir aizgājis čučēt, jo zināju, ka baterija tobrīd bija aptuveni 85% robežās. Centos sazvanīt savu jauno viedtālruni no otra telefona, bet man atbildēja, ka zvana saņēmējs pašlaik nevar atbildēt. Sabēdājos, ka telefons ir atstiepies un nāksies jau izmantot garantiju. Turpināju strādāt samierinājies ar telefona īso mūžu, bet tad pēc kādām 30 minūtēm izdzirdēju vibrāciju un guļošā princese pamodās. Pamodās kopā ar kādiem 5-7 ziņojumiem par atjauninājumiem, sinhronizācijas ziņojumiem un īsziņu, kura vēstīja, ka kāds mani mēģinājis sazvanīt. Diez kurš tas bija? Lai nu kā, tagad cenšos saprast vai tā bija vienreizēja kļūme vai defekts.

Nākošais mīnuss… Es nepabeidzu šo blogu tajā dienā, jo biju saguris pēc darba un tāpēc esmu aizmirsis šo mīnusu. Ir pagājis jau mēnesis kopš iepriekšējās rindkopas. Paldies Dievam, ka vēlēšanas ir reizi četros gados! Priekšvēlēšanu laikā mana dzīve pārvēršas ellē – maz guļu, daudz strādāju un vairāk ienīstu demokrātiju.

Tātad, šis jau ir otrais mēnesis manam telefonam! Nu jau esmu kļuvis tik gudrs, ka esmu atradis piespiedu izslēgšanas taustiņu kombināciju, ja nu gadījumā telefons uzkaras.

Trešais mīnuss. Acīmredzot, telefona OS reizēm nepatīk programmatūras, kuras tas arī acīmredzot, nespēj pavilkt, tāpēc pēc programmatūras palaišanas, nekas nenotiek, programmatūra sasalt. Atceļot programmas palaišanas procesu mēdz pazust motīvs – pavisam. (skat. bildi)

Ceturtais un pēdējais mīnuss. Nespēju saprast, kas tik ļoti noslogo telefonu, jo parasti vienlaicīgi man nav palaistas programmas, bet reizēm kontaktu sarakstā izvēloties kam zvanīt un spiežot uz „zvanīt” opciju, tas notiek pat ar 15 vai vairāk sekunžu noildzi.

Secinājums būs kodolīgs. Esmu nopircis to, par ko esmu samaksājis – nevaru sūdzēties. Patiesībā telefons pagaidām pat ļoti apmierina manas vajadzības. Ja nu gadījumā kāds vēlēsies pirkt šādu telefonu, cerams, ka mani novērojumi būs palīdzējuši. (:

Ciao!





Atvadu vēstule

2 03 2013

Dārgais lasītāj,
atvaino, ka es Tevi uzrunāju šādi, bet es vienkārši nezinu, kas šo vēstuli atradīs pirmais! lol

Viss!
Bet pirms es šim visam lieku treknu punktu, gribu vēl jums visiem bilst vien pāris vārdu.

Es šo visu vairs nevaru izturēt. Man likās, ka es savā dzīvē nekad nepiedzīvošu šādu mirkli, bet nu tas ir noticis! Šis sastingums ilgst jau kādu laiku. Izrādās, ka ziema ir iestājusies ne tikai otrpus logam un sasalusi nav tikai ar balto villaini klātā zeme, bet arī mans pacietības mērs. Šķiet, ka uz notikumiem nākas gaidīt mūžību, kuras man diemžēl nav. Jūsu uzkrautā nasta man ir kā slogs, ko nemaz tik biezais ledus nevar izturēt. Es jūtu, ka spogulis sāk plaisāt un pamats zem manām kājām drīz zudīs. Es zinu, ka ātrāk vai vēlāk būtu ielūzis šā vai tā.

Manī valda neizpratne par tuvāko un citu smiekliem par manu lēnīgumu. Kam man tāda dzīve, ja nezinu kas, kāds un kad sekos nākamais solis? Kam man tas viss? Laikam esmu saņēmies un mans lēmums ir negrozāms. Es to darīšu tiklīdz būsiet izlasījuši šo vēstuli līdz beigām. Jūs esat panākuši savu! Es ceru, ka tagad esat laimīgi un apmierināti ar savu rīcību! Es to darīšu tikai tāpēc, ka jūs mani izprovocējāt!

Katra īsta vīrieša, varbūt arī sievietes, dzīvē pienāk mirklis, kad vairs nav paciešams smagums, kas uzlikts uz pleciem un tad jau vairs atliek vien daži loģiski scenārija turpinājumi. Proti, var vai nu sacirst zobus kopā un turpināt iesākto ceļu līdz Tu pakritīsi bezspēkā, un tad maināms vairs jau būs nekas, vai nu var saņemties gribasspēku, drosmi un beidzot izdarīt TO.

Es aizeju no šīs pasaules! Bet es jūs visus lūdzu – neapraudiet mani! Nelejiet sēras asras manis dēļ. Ja nu tomēr man neizdodas uzmanīgi iztīrīt datora korpusa iekšpusi , jo viss tur turas uz puņķiem un ja vairs neatgriežos virtuālajā pasaulē, un ja man nezināmu iemeslu dēļ, tomēr esmu jums vajadzīgs, tad zvaniet un rakstiet man īsziņas, iespējams, ka esmu jau aizgājis uz tuvējo dzertuvi uzlabot savu biljarda spēlēšanas prasmi.

Cieņā,
Jūsu Nelietis, kuru šad tad mēdz dēvēt arī par Oskaru.





2012.gada 18. februāris

18 02 2013

2012. gada 18. februāris tika ierakstīts Latvijas vēsturē, kā diena, kad tautas nobalsošanā par likumprojektu, kas paredzēja piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu, vairākums nepārprotami teica – NĒ!

Arī mēs teicām NĒ krievu valodai, kā otrai valsts valodai. Sapulcējāmies prāvā skaitā, kas ceļa laikā mainījās – te pieauga, te samazinājās – jo visiem ir savas dzīves un darīšanas. Bet galu galā paveicām ne tikai latvieša, bet arī valstij lojāla pilsoņa pienākumu. Ar augsti paceltām galvām nobalsojām gandrīz visos pilsētas vēlēšanu iecirkņos. Nobalsojam par spīti valstij nelojālo, padomju palieku vārgajiem saucieniem no krūmiem un sētmalēm. Nobalsojām par spīti tam, ka divreiz mūs apturēja kriminālpolicija un nemākulīgi centās apvārdot. Eh, cik labi, ka pilsonis zina savas tiesības, valsts likumus un argumentāciju, kas liek neprašām apklust!

Par latviešu valodu Latvijā!
Par lietuviešu valodu Lietuvā!
Par igauņu valodu Igaunijā!
Par vācu valodu Vācijā!
Par franču valodu Francijā!
Par krievu valodu Krievijā!

@SpriiDiitC (FOTO)

@Treiseris (VIDEO)





Vēstule jaunkundzei…

27 12 2012

Viss sākās pavisam nevainīgi. Es sēdēju studijā, malkoju kafiju un garlaikojos, jo nebija ko darīt… Vārdu sakot, gaidīju kārtējo pasaules galu. Pārlapoju pārlūkprogrammā atvērtās tīmekļa vietnes, kad apstājos pie Twitter.com… “Viss! Man pietiek!”, es nodomāju pie sevis, “šim salkanajam pirms Ziemassvētku teātrim ir jādara gals!” Tāpēc ietvītoju: “ZIŅOJU! Ja atsūtīsi man savu dzīves vietas adresi, aizsūtīšu apsveikumu pa pastu… Vai arī aptīrīšu dzīvokli. Ho ho ho! :)”
Pēc kāda laiciņa saņēmu no kādas jaunkundzes privātu vēstuli, kurā bija norādīta viņas adrese. Kas to būtu domājis, ka pie sievietēm var piekļūt tik viegli – ar sitienu pa pieri?! Tad nu es tāds sēžu un domāju, ko darīt… “Pie velna! Lai iet arī! Uzrakstīšu viņai Ziemassvētku vēstuli!”, pie sevis noteicu.

Rindkopu zemāk pievienoju vēstules elektronisko kopiju.

“Ļ. cien. E.R. jaunkundze!

Sakarā ar to, ka neuzticos “Latvijas Pasts” darbiniekiem (Es zinu, ka jūs šo lasāt, smerdeļi!), aploksnē nepievienoju piecus latus, par kuru vēlamo esamību izteicās apburošā E. R. jaunkundze. Bet ar šo vēstuli es, Oskars fon Nelietis Adamovičš Kvints de la Treiseris, apliecinu, ka cienījamā E. R. jaunkundze pēc manas nāves, protams, ja vēl būs jaunkundze vai cienījama, drīkst pārdot manu aknu melnajā tirgū. Ņemot vērā, ka esmu veselīgs vaislas zirgs (zirga gadā dzimis jauneklis), pieņemu, ka nodzīvošu vismaz vēl gadus sešdesmit un manas nodzertās aknas vērtība melnajā tirgū nepārsniegs 10 Ls (pēc iestāšanā eirozonā +/- 15 eiro).
Turpinot šo vēstuli, man Jums ir jāatzīstas cienītā E. R. jaunkundze! Es Jums šo vēstuli rakstu ar mokām. Skatos uz Jūsu interneta vietnē „draugiem.lv” augšupielādēto profila fotogrāfiju un cenšos rast īstos vārdus; šķiet, ka Jūsu daile ir sasējusi manu mēli mezglā, roka neklausa. Es atvainojos par savu rokrakstu jau laikus! Vienkārši ar kreiso roku nespēju rakstīt glīši, jo traucē labās rokas plaukstas vertikāli masējošās kustības… Bet tas, ko vēlos Jums teikt – es ļoti gribu ēst! Tikko atgriezos mājās no darba un tieši tāpēc arī glaudu izsalkušo kuņģa kungu, tādējādi mēģinot viņu pielabināt, lai nerūc tik pikti.
Es lūdzos pēc Jūsu piedošanas. Atvainojiet mani! Bet vai tas ir grēks, ka es tik ļoti alkstu pēc dienišķās maizes? Ja būtu ēdis, tad spētu turpināt šo sirds plosošo vēstuli vēl un vēl…
Ceru, ka pēc vēstules izlasīšanas uz mani neturēsiet ļaunu prātu un spēsiet man piedod, ka pametu Jums veltītās vēstules rakstīšanu krāsnī ceptu tupeņu dēļ.

Jūsu Oskars.

R. 19. decembrī”

Diez viņa man atbildēs? 😀