Nauda akacī (luga par AKKA/LAA)

1. aina

(Skatuve dekorēta kā parasta tiesas zāle, kura īpaši neatšķiras no citām Latvijas greznajām tiesas zālēm)

Uz tiesneša galda virsmas novietota paprāva kaudzīte ar AKKA/LAA iesniegumiem. Tiesas sēde ir tikko atklāta, zālē vēl valda pieklusinātas čalas. Pretim tiesnesim pa labi sēž apsūdzētais – jauneklis, pēc izskata mazliet virs divdesmit, melnā uzvalkā, tik īsiem matiem, ka pat uz tā relatīvi gludās galvas redzams dienas gaismas lampas atspīdums. Pa kreisi sēž apsūdzības uzturētājs un AKKA/LAA darboņi . Viens no darboņiem ir gadus četrdesmit piecus vecs vīrietis ar acs pārsēju, āķi rokas vietā, koka kāju, savēlušos bārdu un strīpainu zvejnieka kreklu. Visi viņu sauc par Janku. Otrs tipiņš, kuru Janka uzrunā par Geņu, izskatās ne mazāk draudīgs, ar lakatu ap galvu, baltu kreklu, haki krāsas jaku, neizteiksmīgām biksēm, brūnām sandalēm un tas ap abām dūrēm aptinis striķa, kurā iesieti vairāki mezgli, galus. Tiesnesis nolasa krimināllikuma pārkāpuma pantus.

Tiesnesis: (vienaldzīgi) Vai jūs, apsūdzētais, atzīstat savu vainu šajos nodarījumos?
Jauneklis: Nē! Es neesmu vainīgs, jūsu godība.
Janka: (Strauji uzraušas kājās un kliedz) Melo! Viņš melo!
Gena: (Piebalsodams) Jā, viņš melo!
Tiesnesis: (dusmīgi) Mieru! Klusumu tiesas zālē!
Tiesnesis: (Paskatās uz apsūdzēto) Kā? Tad jūs gribat apgalvot, ka jūsu tīmekļa vietnē nebija nedz no video portāliem ieguldītu video klipu, nedz daudzu autoru citāti, dzejas rindas un grāmatu nosaukumi?
Jaunietis: Nē, tiesneša kungs, to gan es atzīstu, bet neuzskatu sevi par sodāmu, jo to visu es pārrakstīju ar savām rokām, citēju viedo vārdus, ieguldīju video klipus, bet to īstais saturs bija video portālos un …
Gena: (Bravūrīgi) Ja tebe pizdi dam, urod!
Tiesnesis: Mierā! Vai arī es likšu jūs izmest no tiesas zāles!
Gena: (Bailīgi un ar akcentu) Ja ponjal, ja ponjal… Viss kārtjiba, etot tvoj rajons…
Tiesnesis: Apsūdzētais, varat turpināt!
Jauneklis: Es šo izrādi uzskatu par farsu, tiesneša kungs! Kā šie ļaudis drīkst mani apsūdzēt zagšanā? Vai es dzejniekiem un rakstniekiem maizi atņemu? Vai es viņu vārdus zogu no mutes un pārdodu tos uzdodams par saviem? Vai es gūstu kādu materiālo labumu no tā, ka citēju gudru cilvēku sacīto un rakstīto? Ja tas tik tiešām ir tā, tad sodiet mani kā to liek likums…
Janka: (Pats un arī tiesnesis pasmaida) Jā, tiesājiet viņu!
Tiesnesis: (Nolasa spriedumu par labu AKKA/LAA un izmaina intonāciju) Apsūdzētais, vai jums vēl ir kas citējams?
Jauneklis: Man nav nauda, lai samaksātu pieprasīto autoratlīdzību. Jums nāksies mani iekalt važās, jo grasos citēt gan haikas, gan latvju dainas.
Janka: (Dusmīgi) Uz karceri! Ieslogiet to mūdzi, to lupatlasi! Lai viņš sapūst, ja septiņi dālderi pat tam nav!
Tiesnesis: (Ar sarkanu seju bļauj uz policistiem) Ieslogiet viņu! Atņemam divus gadus no šī rupekļa brīvības!

2. aina

(Skatuve izdekorēta kā parasta Latvijas cietuma kamera, pie sienām karājās Gogēna, Pikaso un Degā gleznu replikas, kuras var apskatīt, ja iemet dālderi naudas rīšanas aparāta mutē)

Jauneklis ir iemests kamerā pie pārējiem varmākām – literatūras, mākslas un mūzikas cienītājiem. Visi truli blenž uz rūtoto Sauli un murmina pie sevis vārdus, kas reiz bijuši brīvi un likumīgi. Jauneklis lūkojās uz kādu sirmu galvas īpašnieku, kas sarāvies embrija pozā tup kameras stūrī. Jauneklis nedroši sper soļus šī vīra virzienā.

Jauneklis: Imants?
Sirmgalvis: (noņurd)
Jauneklis: Vai tas tiešām var būt? Jūs taču esat pats Imants Ziedonis! Bet… kāpēc?
Sirmgalvis: Pasaule ir kājām gaisā, dēls!
Jauneklis: Bet kāpēc jūs? Kāpēc jūs atrodaties šeit? Par ko?
Sirmgalvis: (nopūšas) Tas ir garš stāsts…
Jauneklis: Es nekur nesteidzos. Man šeit divi gadi jāpavada.
Sirmgalvis: Kāpēc?
Jauneklis: Jo es mīlu mākslu. Es citēju Šekspīru, Vaildu, Jūs, haikas un latvju dainas.
Sirmgalvis: Tad tu arī esi likteņa upuris kā es…
Jauneklis: Lūdzu, lūdzu, pastāstiet! Kāpēc jūs esat šeit?
Sirmgalvis: Tu jauns esi, sapratīsi… Es uzzināju, ka tviterī viltvārdis par mani uzdodas, tas citē mani bez mitas. Lai jau, man par to tikai prieks, bet…
Jauneklis: Bet kas, viedais?!
Sirmgalvis: Pie durvīm manām klauvēja dusmīgas dūres. Tās sita tik skaļi, ka ausis ciet krita. Kad atvēru tās, man acīs depeša tika bāzta. Sportisti bija nokārušies ar zelta ķēdēm un teica, ka vārdi mani piederot viņiem un ja nemaksāšot jumta naudu par saviem tvītiem, tad varēšu dzejot kambarī…

Beigas.

(Tiek nolaists priekškars, skatītāji sajūsmā lauž krēslus un citē Ziedoni)

P.S.
„Bet kā biznesā mums ir savs rekets,
Viņi mūs taisno tā kā zob’ uz breket’s;
Autortiesību aģentūra akacis,
Viņu sistēmu vēl neviens nav sapratis.”

/Gustavs Butelis/

Pilsētas parks.

Pelēks, nobružāts, pārāk brutāls parks tik arhitektūriski skaistai pilsētai. Parka soliņi bija tik vulgāri, ka retais šeit piesēda. Eksplozijai ekvavilence, tikai šādi var šo parku raksturot. Urbānai pilsētai raksturīgs parks. Celiņi bija kā asinsvadi, caur kuriem cirkulēja cilvēki neapstādamies. Čabošās rudens lapas joprojām nesavāktas klāja visu parku kā sniegs. Tikai vientuļai vai skumji mākslinieciskai dvēselei šis parks ietu pie sirds. Biezās bruņas, kuras turēja pilsētu pie dzīvības klāja nevis pilsētas ķermeni, bet gan tās sirdi – pelēko parku.

Vācu galdnieki apceļo Eiropu pieredzes gūšanai

Pārpublicēts no Ventspilszinas.lv (Foto: Fotostudija L&J)

Lietus, auksts vējš, karsta tveice – ar šīm un citām dabas paradībām ikdienā sastopās Anre, Simon’s un Stefan’s.

Saules apspīdēti, savos melnajos kostīmos šie trīs vīri iesoļoja Ventspilī pavisam nesen. No pirmā acu uzmetiena viņus varbūt varētu sajaukt ar skursteņslauķiem, bet nē – trūkst spožo pogu. Varbūt burvju mākslinieki, kuri tūlīt no savām cepurēm varētu izvilkt kādu trusi? Arī šāds minējums būtu nepareizs.

Šie trīs draugi ir amatnieki, precīzāk – galdnieki – no Vācijas, kuri ir devušies darba pieredzes gūšanas ceļojumā pa Eiropu. Tādi kā viņi nav vienīgie, tādu pavisam Vācijā ir ap 600, un pats interesantākais ir tas, ka viņiem nav ļauts atgriezties pilsētā, kurā tie ieguvuši savu izglītību vai pietuvoties tai 50 kilometru rādiusā 3 gadus.

Šo trīs gadu laikā viņiem ir jāceļo pa Eiropu, jāgūst darba pieredze dažādās vietās un jāgūst atsauksmes no darba devējiem, pie kuriem tie ir strādājuši, tās ierakstot speciālā atsauksmju grāmatā. Pēcāk ar šo grāmatu, kurā ir attiecīgi atsauksmes un pilsētu zīmogi, kuros tie pabijuši, katrs no viņiem varēs apstiprināt savu profesionalitāti.

Daloties ar savu pieredzi atklājās, ka katrs no viņiem ir nostaigājis dažādus lielumus. Viens no viņiem staigā tikai gadu, otrs divus, bet trešais jau ceturto gadu. Šādi viņi spēj iegūt ne tikai darba pieredzi, bet arī gūt personisko pieredzi, iepazīstot citas kultūras, tautas un paražas. Pabijuši jau daudzās Eiropas valstīs, viens no tālākajiem punktiem, kur bijis Anre ir bijis Spānijas dienvidu galējais punkts un viss šis ceļš pārsvarā tiek veikts ar kājām.

Pašlaik Anre, Simon’s un Stefan’s ir nolēmuši apceļot valstis ap Baltijas jūru, jo ir vasara un tas atvieglo ceļošanas iespējas. Viss, kas viņiem ir viņu apģērbs un smagās mugursomas, ar kurām plecos tiek veikts garais ceļš un starp citu, iztikai tiek nopelnīts tieši piestrādājot dažādās pilsētās.

Latvijā viņi ieradās aptuveni pirms divām nedēļām, nākot no Vācijas un šķērsojot Polijas, Kaļiņingradas, Lietuvas teritorijas. Šodien agri no rīta viņi dosies jau uz Igauniju, tātad Ventspils pagaidām ir pēdējā pilsēta, ko viņi Latvijā būs apmeklējuši.

Šī ir pirmā reize, kad viņi ir Latvijā un šeit ir guvuši arī pozitīvas emocijas, nakts mājas un cilvēku atsaucību, kas liek justies atkal kā cilvēkiem, jo šajā garajā gājienā viņiem nākas nakšņot kur vien pagadās, gan mežā, gan klajā laukā zem zvaigžņotām debesīm.

Oskars Adamovičs