Sveiks! Es zinu ko Tu teiksi, “Nav vairs šeit kā reiz! Viss ir mainījies. Bet… „
Bet mainījies ir tikai Tavs skatījums.
Nu re’! Neraksti ar’ Tu vairs tik daudz cik agrāk. Kāpēc?
Zini, šķiet, ka vārdu sāk trūkt. Šķiet, ka viss pateikts, viss zināms, viss dzirdēts. Aizņemoties Artūra vārdus nākas teikt, „Esmu iztriecis tik daudz tintes, tik daudz papīra, ka es varētu ar to papīru visu pasauli satīt.”
Manējā ir satīta, bet zem čaulas tukšums. Tukšums vai arī pilnīgi viss – Visums.
Dīvaini apzināties, ka nav izmēra ne jūtām, ne domām, ne mums – dvēselēm čaulās.
Ja iemācies ieklausīties klusumā, tad Tu sāc dzirdēt pilnīgi visu – gan sevi, gan citus, gan Visumu. Iemācīties vējam līdzi skriet…
Iemācīties? To visu jau mēs protam kopš brīža, kad nākam pasaulē, bet gadi mūs apaudzē ar čaulu, kurai izlauzties cauri nav viegls uzdevums. Tas tiesa.
Es klusēju, jo domāju. Kad sāksi domāt arī Tu, dod man ziņu.
Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts. Uz sirds tik daudz, bet visām šīm sajūtām un domām nav vārdu. Tās mēmi klusē un nekur nepazūd. Reizēm tāda sajūta, ka kavā kārtis trūkst. Laiks tās nozadzis nav, tās joprojām ir Tev rokās. Tās rotē jaucot secību, mainot iespējas. Tā ir Tava izvēle kā tās izmantot. Daži pieturas pie tām pašām kārtīm un likmēm, kas jau reiz ir bijušas. Bet otra daļa maina tās nemaz nenožēlojot savu rīcību. Dažādība padara tikai bagātāku – pilnveidošanās. Par valdnieku vari sevi dēvēt, ja no troņkrēsla spēj nokāpt un paņemt rokās lāpstu, lai attīrītu takas no sniega. Galvenais nebaidīties. Ar laiku no malas vērosi pasauli, kurā cilvēki skraida kā trakas ugunsskudras. Pasaules bultas un durkļi Tevi neietekmē. Smaids kluss uz lūpām, jo ap Tevi valda miers. Vārdu daudz, bet pateikts nav it ne kas.
Tieši tagad, plkst.3 naktī, es laboju savu profilu vienā no portāliem, kurā esmu reģistrējies. Dzēsu ārā visu mazsvarīgo, visu drazu, visu nevajadzīgo, visu to, kas man lika domāt, “Bāc, cik gan mēs varam būt muļķīgi savā jaunībā!” Jā, un to saka tas pats naivais 20 gadus jaunais jaunietis, haha! =)
Bet ne par to ir stāsts, labojot profilu es atraku vecu bloga ierakstu, kas lika man mazliet pasmaidīt, nostaļģiju uzdzina tā teikt! Un tagad nodomāju, „Velns, kāpēc gan es to nevarētu pārpublicēt, lai nepazūd šīs atmiņas nebūtībā?!”
Tad nu lūk…
„Pēdējā laikā esmu kļuvis gaužām liels optimists. Un ziniet ko? Tas arī atmaksājās!
Nezinu kas, bet kaut kas ir mani mainījis pēdējā mēneša laikā. Vai varbūt tas jau ir ilgāku laiku un neesmu to vienkārši pamanījis? Varbūt tā ir parastā latvieša cikliskā mentalitāte, kas izlien laiku pa laikam ārā, teiksim vasarā? Un pienākot rudenim to atkal ieraus tumšajos dvēseles nostūros? Nezinu un patiesību sakot nevēlos arī zināt, jo man ir labi tā kā ir pašlaik.
Pozitīvisms, tas ir tas, kas pietrūkst daudziem man tuviem cilvēkiem – draugiem, radiem. Es to neredzu viņu acīs, vārdos, darbos. Jā, protams, viegli vainot grūto dzīvi, slikto valdību, katru neveiksmi un tā tālāk. Bet galu galā, ja Tu nevēlēsies, lai Tava dzīve kļūtu gaišāka un dažādos aspektos labāka, tad palieciet tādi paši sausiņi kādi esat, nolādēts!
Esmu sācis baudīt katru savas dzīves dienu un vienmēr ar smaidu uz lūpām. Kāpēc? Jo tā ir vieglāk, tā ir pareizāk, tā ir patīkamāk. Tā īsti neparko neuztraukties, būt vēsam, nosvērtam, mierīgam, tās ir sajūtas, kas Tevi padara apgarotu. Dzīves jēgu varbūt arī neizpratīsiet, bet jutīsieties labāk gan.
Dariet tās lietas, kas padara jūs priecīgus ar smaidu uz lūpām, dariet arī tās, kuras jums nepatīk ar smaidu uz lūpām. Dzīve kļūst krāsaināka, tā nebūs tik vienmuļi pelēcīga.
Ir apnicis dzirdēt, „Naudu! Naudu!“ un tamlīdzīgas muļķības. Tas ir viss par ko spēj daži domāt, kaut arī tā nemaz nav viņiem vajadzīga. Skrienam tā, it kā būtu ar dopingu sabaroti sacīkšu zirgi. Kur pie velna ir jāsteidzas? Viss, kas patiešām ir vajadzīgs, būs – ar laiku. Patiesību sakot sāk šķebināt šī pretīgā cilvēku attieksme. Gribās viņiem uzbļaut: “Atjēdzieties taču!”
Sāciet taču vienreiz dzīvot! Ar dzīvošanu es nedomāju, ka būtu jāraušas pakaļ naudai, jo nauda “atrisina visu”, bet ja tas dara jūs patiešām laimīgus, tad aiziet! Uz priekšu!
Es baudu dzīves katru dienu tā, lai negribētos mirt!
Nezinu kā jūs, bet es ņemu savu vīna glāzi un dodos pa mājas durvīm ārā, apgulties upītei pāri esošajā pļavā un vērot zvaigznes, baudīt dzīvi!”
P.S.
Pamanīju arī to, ka šo esmu rakstījis 2009.gada 11. augustā un arī naktī, trijos! =)
