Grieķija – Atēnas

Gribēju jau sen ielikt, bet nesanāca nekādi ieekonomēt laiku, tad nu lūk, beidzot piedāvāju apskatīt Akropoli!

……………………………………………..

Diemžēl ne visi grandiozie monolīti ir spējuši izturēt gadsimtiem ilgušo “spriedzi”.

Jā, tieši tā, mēs dosimies turp augšup, uz Akropoli!

Starp palmām šeit mitinās daudz skulptūru, bet šī mani piesaistīja visvairāk. Tiesa nebija laika iepazīties tuvāk ar šo skulptūru, jo redz pirms protesta dienā līdz četriem visi muzeji strādā tikai! :s

Kāpjot aizvien augstāk, skats paveras aizvien skaistāks.

Neskatoties uz šo arheoloģiski svarīgo vietu, šeit pat tiek rīkoti koncerti.

Šis laikam pagaidām ir viens no skaistākajiem kāpieniem manā dzīvē.

Laikam notrāpīju uz atjaunošanas darbiem, jo spraigi līdzās tūristiem rosījās arī strādnieki.

Kāpjot augstāk nepalika vēsāk, bet karstāk, kas likās dīvaini. Laikam lēnām aklimatizējos Grieķijas karstumam, jo staigāju pat visos +30 ar jaku mugurā.

Jaunā un vēsturiskā pilsēta ir saplūdusi tik cieši, bet arī saskanīgi kopā.

Bet šīs dāmas šo smagumu panes jau gadsimtiem. Diez viņas uz maiņām?

Pavisam netālu no Akropoles atrodas arī jaunatvērtais arheoloģiskais muzejs uz kuru plūst cilvēku pūļi aumaļām un kurā var redzēt simtiem ļoti vērtīgu vēsturisku liecību. Bet protams, šis arī bija viens no tiem muzejiem, kur neko nedrīkstēja fotogrāfēt.

Visā visumā es neko sliktu par Atēnām nevaru teikt. Skaista, urbāna, vēsturiska pilsēta ar saviem plusiem un mīnusiem.
Vienu gan varu teikt, ka noziedzību ielās diez ko manīt nevar, protams, ja neskaita ārvalstu tirgoņus, kuri jums cenšas iesmērēt nekam nevajadzīgus krāmus.
Bet pavisam cita lieta ir metro, ja braucat ar to, tad sargieties no kabatas zagļiem. Viens tāds arī centās ielīst manās kabatās, bet tā vietā dabūja belzienu krūtīs.

Pārpublicēts no ORB.lv

Grieķija – Kalni

Šoreiz ĻOTI garlaicīgs blogs, bet solījums jātur un tad nu šeit arī būs neliels ieskats kādi tad izskatās masīvi grieķu zemē.

…………………………………………………………

Protams, pirms “kāpieniem” kalnos ir jāietur sātīgas pusdienas un grieķi tiešām ēd daudz, pat pārāk daudz.

Tad nu dodos uz Olimpu.

Tuvojamies arvien tuvāk Olimpam…

Daži labi nogurst jau ļoti ātri.

Īstākā krēslas zeme, esam starp kalniem, varētu teikt, ka sava veida ielejā.

Redz kā es jūs piemānīju un galvenais pat pats sevi – neuzkāpu Olimpā. =\
Hey, bet tas nav iemesls man skumt, taisos pakāpelēt pa citu kalnu.

Tā var kāpelēt vairākas stundas, ja nekur nesteidzas.

Lūk, šo kungu sastapu pa ceļam, izskatījās draudzīgs, asti luncināja, bet viņš bija arī ļoti lepns par savu zvaniņu, kas tam iekārts kaklā, tāpēc nenāca klāt, lai apsveicinātos.

Sasodīts! Un tālāk atkal netieku, nožogots. It kā jau varētu pa savam tikt tālāk, bet tas nebūtu forši pret biedriem, atstāt viņus vienus.

Baigais slinkums bija kāpt visu to ceļu atpakaļ lejā, tāpēc izvēlējos īsāko ceļu. Džerānīmo!

P.S.
Apsolos vēlāk daudz interesantāku blogu pagatavot.

Pārpublicēts no ORB.lv

Grieķija – Ciemati kalnu piekājēs

Šoreiz pavisam vienkāršs blogs. Blogs par lietām, kas mani piesaistīja ciematos kalnu piekājēs.
Vēlāk kaut kad arī būs par tādiem, kas kalnos.

Šāds skats paverās no restorāna, kurā vienā no dienām pusdienoju. Tiesa visai nomaļā vietā atradās, kādu 45 minūšu braucienā no Katerini pludmales. Tā vien sagribējās nogulties un ripināties lejā no kāda no šiem pakalniem.

Dēļ lielā karstuma vai arī dēļ slinkuma šeit suņi, kaķi un citi zvēri guļ kur vien pagadās kāda ēna. Gluži kā šis laiskais runcis.

Pēc pusdienām devāmies ar draugiem pastaigā līdz ezeram un pa ceļam varēja redzēt tuvējo ciematu.

Bet tad mums priekšā ceļam raitā solī paskrēja šis te ķipars. )
Īsts cīnītājs un sprinteris, jo vienai no četrām kājām bija tikai puse.

Pēc pusdienām devos prom un laikam pirmo reizi, kopš biju Grieķijā ieraudzīju olīvkokus, tāpēc arī viņi ir tikuši manā blogā.

Lūdzu apskaidrojiet mani, kas ir tie ziedošie krūmi ar sarkanajiem ziediem?
Tādi ziedēja pie kapenēm, kurā protams neko nedrīkstēja fotogrāfēt.

Jā, tieši tā, es stāvēju zem liepas, kura šķiet jau bija noziedējusi. Bet ziniet, viņiem nesmaržo liepziedi tik saldi un negaršo zemenes tik saldi kā pie mums.

Pēc kapeņu apmeklēšanas pastaigājos pa ciematu…

Un uzdūros suvenīru veikalā uz seno grieķu karavīru bruņām, kuras gandrīz bija uz mata kā kapenēs redzētās.

Šeit vienkārši veldzējos no tveices muzeja ēnā, kurā atkal neko nedrīkstēja fotogrāfēt. Es uzsvēršu ATKAL.

P.S.
Tagad domājams, ka nebūs kādu laiciņu fotoblogi, jo jānokārto dažas svarīgas lietas vispirms un tad tikai šķiet, ka būs vairāk brīvā laika orbam.

Pārpublicēts no ORB.lv

Grieķija – Dionas Arheoloģiskais Muzejs

Lielu daļu no savām brīvdienām pavadīju muzejos.

Pieria – Dievu un Mūzu zeme. Pēc teiksmām uz šīs zemes mēdza nokāpt dievi no Olimpa kalna.

Pirmais muzejs, kurā paviesojos bija arheoloģiskais Dionas muzejs, kurš atrodas 15 kilometrus uz dienvidrietumiem no Katerini pilsētas. Dionas ciemu mūsdienās sauc Malatrija.

Tas ko jūs redzat pašlaik ūdenī nav aplūšanas dēļ vai upes gultnes mainīšanās rezultāts gadu simteņu laikā. Patiesībā šis sengrieķu un ēģiptiešu dievu sajaukuma templis arī tajos laikos atradās ūdenī, jo ūdens bija nozīmīga sastāvdaļa lūgšanām.

Šī, protams, nav orģinālā Ozīrisa sievas Isis statuja, bet tikai reprodukcija. Ar šādām reprodukcijām ir klāts viss arheoloģiskais parks. Orģināli glabājās dažus simtus metru tālāk jaunā Malatrijas ciemā, Dionas arheoloģisko izrakumu muzeja krātuvē.

Šī ir daļa no atlikušās Dionas ostas, kurā sensenos laikos ienāca kuģi. Nav tā labākā bilde, bet labākā ko varu piedāvāt, jo daži foto faili bija bojāti. =\

Šeit saskatāmas Dionas tirgus drupas, kas atradās līdzi ostai. Visi veikaliņi un ielas bija veidotas ģeometriski precīzas.

Jā, man ļoti patīk senatnīgi, lieli koki, kuri spēj veldzēt karstās dienās, tāpēc arī šis koks no Dionas arheoloģisko izrakumu muzeja ir pelnījis vietu manā blogā.

Daļa no palikušās Dionas publiskās pirts, kurā protams drīkstēja iet tikai vīrieši, lai parunātu par politiku u.c. lietām.
Un atkal ne tā labākā bilde, piedodiet.

Šajā vietā agrāk norisinājās traģēdiju un komēdiju izrādes. Bet nekas nav mainījies, jo arī mūsdienās šajā vietā, it īpaši vasarās, Malatrijas ciems rīko izrādes, pasākumus un koncertus.

Tad nu beidzot mēs redzam orģinālus, kuri ir izstādīti Malatrijas ciema Dionas arheoloģijas muzejā.
Par brīnumu šis bija viens no retajiem iekštelpu muzejiem, kuros drīkstēja fotogrāfēt. Bet bez zibspuldzes.
Citos muzejos tika draudēts konfiscēt fotoaparātus un izdzēst visas bildes.

Kauns un negods, bet tik tiešām esmu piemirsis šī filozofa vārdu.
Atgādināsiet? )

P.S.
Nākošais blogs varētu būt par kāpalēšanu Olimpā vai citās virsotnēs, bet neko negarantēju, jo var arī sagribēties uztaisīt arī par dabu vai kaut ko citu.

Pārpublicēts no ORB.lv

Grieķija – Cilvēki no Pontos

Sākumā domāju, ka atgriežoties izveidošu vienu fotoblogu, bet pavadītajā nedēļā iespēju tik daudz apskatīt un izdarīt, ka nāksies par katru notikumu stāstīt atsevišķi.

Tātad vienā no dienām paviesojos pie Cilvēkiem no Pontos.
Šie grieķi ir pavisam īpaši grieķi, jo ir ne tikai ļoti viesmīlīgi un draudzīgi cilvēki, bet arī viņu ļoti senais dialekts ir vienīgais, kurš ir vislīdzīgākais senajai grieķu valodai.

Visā Grieķijā ir vairāk kā 400 Cilvēki no Pontos klubi, kā arī vairāki duči visā pasaulē. Šis ir viens no viņu simboliem [Katerini kluba simbols]. Ērglis, kurš skatās uz rietumiem simbolizē laikus, kad viņiem nācās pamest savu dzimto vietu pie Melnās jūrās (tagadējā Turcijas teritorijā) un meklēt patvērumu citur dēļ Turku Impērijas genocīda pret šiem ļaudīm.

Ar savu sūdīgo cam coderi centos noķert kadru ar šī kluba prezidentu un Anastasiju.

Cilvēki no Pontos savos tradicionālajos tērpos pirms dejas.

Vēl paspēju uzņemt kadru no dejas, kuru dejo tikai vīrieši. Šī deja ir kā apliecinājums viņu piederībai.

Šī ir tā vīru deja. [Filmēts Olimpisko spēļu atklāšanā Atēnās]

Cilvēks bildes kreisajā malā ir Vladimirs. Grieķis, Cilvēks no Pontos, kurš 16 savus dzīves gadus nodzīvojis Krievijā netālu no Sočiem un tagad atgriezies savā Tēvzemē un vairāk kā 3 gadus jau cenšas integrēties Pontos sabiedrībā.

Vladimirs bija ļoti priecīgs sastapt mani un manus draugus, jo viņam nebija nācies runāt krieviski jau vairākus gadus. Kā Vladimirs teica, ka integrēties pirmajos divos gados esot bijis ļoti grūti, bet nu jau ir apguvis grieķu valodu ļoti labā līmenī un dzīve jau liekoties skaistāka.
Bilde no Salonikiem, dievīga pilsēta starp citu!

P.S.
Tuvākajās dienās centīšos izveidot krāšņākus blogus, bet tikmēr izbaudiet šo kripatiņu.

Pārpublicēts no ORB.lv